Sveicināti Kanādas latviešu mājvietā!

Kanādas Latviešu Centra Toronto (KLCT) devīze ir "Dzīva vide - dzīvai tautai!". Tā mērķis ir saglabāt latviešu kultūru Kanādā un radīt vietu, kur latvieši var satikties latviskā vidē - koncertos, dejās, skolās, semināros, teātros un citos sarīkojumos. Neskaitāmas organizācijas, klubi, kori un deju kopas, kā arī latviešu skolas, gaidas un skauti un daudzas citas interešu kopas ir atradušas savu mājvietu Latviešu Centrā.


Trio Šmite Kārke Cinkuss Koncerts un ballīte
2013-10-26


 

KONCERTA APMEKLĒTĀJI SAJŪSMINĀTI PAR

ŠMITE-KĀRKLE-CINKUSS!

 

Daži izvilkumi:

 

Pirms pāris stundām atbraucu mājās no TRIO koncerta. Brīnišķīgs ! Un mūsu zāle bija gandrīz pilna. Rakstu, jo esmu tādā sajūsmā par dzirdēto, ka gribās kādam par to pastāstīt. Ļoti labi apmeklēts mūsu apstākļiem.

Visu labu, Maija Mineapolē

 

* * * * *

 

Visi klātesošie izteica labas atsauksmes un priecājās par doto iespēju dzirdēt vienreizēji pirmklasīgu senās tautas koncertu, augsti izglītotu mākslinieku izpildījumā.

Ar sveicienu,    

Valda un Tita, Kolorādo Latviešu Kultūras Centra uzdevumā.

 

* * * * *

Dziedot mūžu dzīvojošie jeb pārdomas pēc TRIO Šmite, Kārkle, Cinkuss koncerta Portlandē

Tradicionālā jeb tautas mūzika vispatiesāk skan tiešsaistē ar klausītāju - tā iet no sirds uz sirdi.  Cittautiešiem iejusties un dziesmas izprast palīdzēja  Ivara  Cinkusa atraktīvie skaidrojumi angļu valodā. Bet Zanes  Šmites rāmais smaids un stāsti par atsevišķām dziesmām un dziedāšanas dziļāko jēgu un saikni ar latviešu dzīves ritumu un parašām  padziļināja arī manas zināšanas par it kā jau sen zināmām lietām.

Brīžiem grūti bija noticēt, ka priekšnesumu sniedz tikai trīs vieni un tie paši dziedātaji, jo trīsbalsīgie salikumi kopā ar Kristīnes Kārkles vijoli un ritma bungām zem Ivara pirkstiem,  skanēja kupli un krāšņi. Bet vispārsteidzošākā bija balss tembru un noskaņu dažādība, it īpaši Zanes Šmites dziedājumos – no meitenīgi maiga, liriska soprāna līdz varenam atvēzienam īstā saimniekmātes tembrā vai bravūrīgā alus dzērējā.

Bet dažviet apklusa vijole un bungas un skumjais latgaliešu meitu Jāņu rīta, kā arī līgavas māsu pirmskāzu bezgala maigais un izjustais sieviešu divbalsīgais  dziedājums  izvilināja kādu asaru pat tiem, kas latviski ne vārda nesaprata. Savukārt skudriņas skrēja pār muguru, klausoties Ivaru kaismi izdziedam vai visu dvēseli vīrišķīgajā solo dziedājumā .

Koncerta pirmajā daļā bija dzirdamas vairāk klusinātas un niansētas dziesmas, kam pretstatā bija arī piemēri tam, kā senākos laikos balsis bija jāpalaiž ganiņam, lai sasauktos ar kaimiņu ganiem, vai arājam tīrumā, kad vajadzēja sasaukt kādu mājinieku, un vienkārši pavasarī , kad sirds grib vai visai pasaulei izgavilēt savu prieku par dabas atmodu.

Otrajā koncerta daļā TRIO pievienojās arī akordeonists Edgars Kārklis un nu gāja vaļā tik lustīgi kā Latgales kāzās, kuras joprojām svin vairākas dienas un tiek dzerts, dziedāts un dancots uz nebēdu. Zāles sienas vibrēja un dziedātāji palaida balsis tā, lai var dzirdēt „pār deviņiem novadiņiem”. Grīda rībēja arī klausītājiem piepalīdzot sist takti deju ritmiem un ēverģēlīgām dzērāju dziesmām, kas dzīves svinēšanā nebēdā ne par pašu nāvi – „kad es nomiršu, rociet man’ krogā zem galda”. 

Šis TRIO koncerts manuprāt manifestēja latvietību tās visaugstākajā un tīrākajā pakāpē, un to mums piedāvāja patiešām kaismīgi latviešu tautas mūzikas un folkloras kopēji un ļoti profesionāli mūziķi.

Gundega Šnepste, Oregonā



     Atpakaļ